, 27. , : Dzidris, Gunita, Dzidra, Loreta

Raimonds Pauls: par mūsu vēsturi labāk paklusēt (0)

Jau rītdien, 29. aprīlī, Nacionālajā teātrī notiks nu jau tradicionālais Raimondu dienas koncerts. Protams, tas nav iedomājams bez Maestro Raimonda Paula līdzdalības. Un, protams, ar šo vīru vienmēr ir interesanti parunāt ne jau tikai par kārtējām gaidāmajām svinībām vai koncertiem.

To arī paveicām un piedāvājam arī tev papriecāties gan par Paula kunga humora izjūtu, gan viedokļiem, kas ne vienmēr un ne visiem ir ērti...

 

Iesākumā par Raimondu dienu – tā veidojas par vēl vienu tradīciju.

Kaut kas jau veidojas. Pāris gadus pamēģinājām, publikas atsaucība bija diezgan laba. Ir kaut kā laimējies, ka ar šādu vārdu ir daudzi labi mūziķi. Piemēram, Raimonds Macats, Raimonds Petrauskis, Raimonds Ozols... Viss kaifs tajā programmā ir tāds, ka varam spēlēt brīvi, neko īpaši nesamēģinot. «Ķeram» viens otru uz skatuves. Šoreiz koncerta pirmajā daļā spēlēšu savu jauno instrumentālo programmu «Dziesmas bez vārdiem» kopā ar ritma grupu un vokālo trio. Un otrajā daļā būs izklaidējošs, brīvs pasākums kopā ar aktieriem. Agrāk vārda dienas svinēja savādāk – piedzērās. Tagad labāk uzspēlēt! Turklāt ar šiem mūziķiem ir bauda kopā spēlēt.

 

Respektīvi minētajā ritma grupā būs Māris Briežkalns un Andris Grunte.

Jā, tieši pirmajā daļā. Lai arī viņi nav Raimondi, bet tāpat palīdzēs. Nupat šo programmu spēlējām arī Liepājā kopā ar turienes simfonisko orķestri. Man ir prieks, ka mūsdienās parādās auditorija, kas klausās arī instrumentālo mūziku. Parasti jau man ir pielaulāti tie dziedātāji un es vairāk esmu tāds pavadītājs, tapieris. Arī tagad pats spēlēju vairākos teātros, sēdēdams pie klavierēm divarpus stundas!


Latvijā ir sešarpus tūkstoši Raimondu...

Vai! Daudz!

 

...Varbūt kādu no Raimondu dienām varētu rīkot lielākā hallē, kur gaviļniekiem būtu ieeja par brīvu, bet par biļetēm maksātu viņu otras puses?

Labprāt, bet šodien visa tā organizēšana ir kļuvusi par kaut ko ārkārtīgi sarežģītu. Agrāk viss bija daudz vienkāršāk. Tagad no tevis prasa naudu par katru sīkumu. Katrs teātris arī plēš lielas naudas par īri, par operu nemaz nerunāsim – tur tevi izģērbj pliku. Man pat ir jāmaksā īre par to flīģeli! Šodien cilvēki arī rēķina, cik izmaksās aizbraukt uz laukiem, cik maksās benzīns... Agrāk par tādām lietām vispār neviens nerunāja! Te ir tas kapitālisms, par ko mēs tā sapņojām. Visā varenībā. Maksā!

 

Vēl par Raimondu dienas koncertu runājot, otrā daļa atvēlēta tieši aktieriem, nevis dziedātājiem. Laika gaitā esmu izsecinājis, ka jums aktieri pat patīk labāk! Tā tiešām ir?

Jā un nē. Skaidrs, ka man kā profesionālam mūziķim būtu vieglāk strādāt ar tādiem pašiem dziedātājiem. Es piesēžos pie klavierēm, un man ar to dziedātāju uzreiz ir profesionāla sadarbība. Ar aktieriem tā lieta ir pavisam savādāka. Tev ir jāpiemērojas viņiem, kāda nu kuram ir tā balss, bet ir savas ļoti lielas priekšrocības. Šonedēļ mums, piemēram, bija arī divi koncerti «Miers un Bērziņš», kuros piedalās trīs aktieri – viens par otru spilgtāks. Andris Bērziņš, Jānis Paukštello un Harijs Spanovskis. Stādāties priekšā šo kompāniju! Publika viņu jokus uzņem ar ovācijām. Ir jābrīnās, cik ātri viņi māk atrast kontaktu ar publiku.

 

Dziedātājiem pietrūkst aktierspēles?

Kā tad, tieši tā!

 

Daudzie talantu šovi veicina izaugsmi šajā virzienā un vispār kopumā?

Es nezinu... No vienas puses jau ir viegli tos šovus kritizēt. No otras puses nav jau citas formas, kā atrast tos jaunos talantus. Lai kā man tas viss nepatīk, es arī bieži vien pasēžu un paskatos vismaz tos fragmentus, kā kurš ir dziedājis. Visu to izklausīties, protams, nevaru. Starp tiem desmit, 20, 50 varbūt arī parādās viens, kas tiešām varētu aizķerties. Tajā «OKartē» bija viena tāda meitene – (Antra) Stafecka. Viņa bija salīdzinoši pārliecinoša, tur tiešām kaut kas arī varētu sanākt. Tam šovam gan diemžēl ir arī otra, negatīvā puse. Viņus uzreiz iztaisa par zvaigznēm. Jautājums – uz cik ilgu laiku? Tas cilvēkiem smadzenēs rada diezgan lielas izmaiņas... Mēs ar to vārdu vispār tagad pārāk daudz mētājamies.

 

Vēl lielāka auditorija ir «Jaunajam vilnim».

Tas ir tas pats, bet tā tomēr ir cita pasaule, cits mērķis. Diemžēl pie mums attieksme pret šo pasākumu ir diezgan negatīva, tiek runāts par kaut kādu Krievijas spiedienu... Dabīgi, ka tas ir krievu festivāls! Bet mums jau ir jārēķinās ar to, ka mūsu teritorija, mūsu auditorija ir tik maza. Dziedātājam strādāt šeit nav nekādas jēgas. Paskrien pa četrām piecām pilsētiņām un ar to viss beidzas. Krievija ir drausmīgi milzīgs tirgus labā nozīmē, bet tikt tur šodien iekšā... Tie laiki ir aizgājuši. Agrāk mēs skaitījāmies Pribalķika, vienmēr tur kāds no mums parādījās. Šodien viņiem ir jau cita pasaule, kurā ir tādas finansiālās iespējas, par kādām mēs varam tikai žēli nopūsties.

 

«Jaunā viļņa» organizētāji neapvainojās, ka atteicāties būt žūrijā, nolēmāt neturpināt darbu šajā festivālā?

Man jau vairākus gadus tās attiecības nav diez ko labas. Ar (Igoru) Krutoju gan mums, protams, joprojām viss ir vislabākajā kārtībā.

Es esmu viens no tiem, kurš mēģina viņiem atgādināt, ka, kungi, ir jāmainās. Viņi strādā tikai saviem reitingiem, savam tirgum, bet tas uzspiež attiecīgu mūzikas kvalitāti un tā tālāk.

Es negribētu teikt, ka tur nav talantīgu cilvēku. Viņi ir, bet tirgus diktē savus nežēlīgus noteikumus. Un mums ir jāpakļaujas, ja mēs gribam to pasākumu. Šo tirgu lieliski izprot mūsu dziedātāja Laima Vaikule. Viņa tur jūtas kā zivs ūdenī, uzstājas kopā ar visām tām krievu zvaigznēm un pelna milzu naudu.

 

Ekvivalents «Jaunajam vilnim» nosacītajā rietumu pusē ir «Eirovīzijas» dziesmu konkurss. Tas gan šogad notiek Azerbaidžānā, taču būtība tāpēc nemainās. Ko darīt tam jaunajam latviešu talantam, kurš uzvarējis «OKartes skatuvē», varbūt vēl kādā konkursā – vispirms lūkoties «Jaunā viļņa» vai «Eirovīzijas» virzienā? Varbūt abos uzreiz?

Te ir jārunā par to, ko tad mēs vispār varam kvalitatīvu piedāvāt? Ar to mums ir lielas problēmas. Pat salīdzinot ar Kazahstānu, Gruziju, Armēniju un to pašu Azerbaidžānu! Mēs viņus kaut kā neņemam par pilnu, bet patiesībā viņi ir aizgājuši ļoti tālu uz priekšu. Viņiem ir nauda. Kas ir Baku? Nafta! Ja valsts savai dziedātājai «Eirovīzijā» var atļauties pasviest miljonu dolāru reklāmai vien... Es stādos priekšā, kas tai Azerbaidžānā tagad notiks «Eirovīzijas» laikā. Tā valdība nosviedīs ne vienu vien miljonu, lai tikai uztaisītu to pasākumu tā, kā austrumnieki mīl, – grezni! Es jau nesaku, ka tas ir galvenais, bet mēs viņiem zaudējam arī dziedātāju ziņā. Viņiem ir labāki dziedātāji, kas iznāk uz skatuves un uzreiz... IR!

 

Tāpēc jau jaunajiem dziedātājiem arī īpaši jāmācās sevis pasniegšana uz skatuves. Ieraksti mūsdienās vairs nav primārais peļņas avots. Tagad svarīgāki ir koncerti.

Problēma ir tāda, ka daudziem tā šķiet tāda viegla lieta – aiziešu, nodziedāšu, dabūšu pirmo biļeti šovā un tad mani dievinās visos lauku klubos. Tā tas arī paliek – lokāli. Te tu vari būt slavens, bet ārpus – neko nevari izdarīt pret tiem melnajiem. Es gan ar baltu skaudību skatos, kā veicas mūsu operdziedātājiem. Vairāki ir iegājuši starptautiskajā tirgū. Arī divi diriģenti strādā spīdoši, ir iekļuvuši jau pasaules elitē! Gan (Mariss) Jansons, gan (Andris) Nelsons. Izrādās, ka no tādas mazas Latvijas tomēr var nākt vairāki izcili starptautiska mēroga talanti. Bet popmūzikā – nē. Kaut kas mums te nav kārtībā.

 

Turpinot par ierakstiem, jūsu radošā biogrāfija sakrīt ar šīs industrijas apmēram 60 gadiem – ar tās uzplaukumu, norietu, pārmaiņām. Tagad tai pienācis īpašs pārmaiņu laiks.

Elektronika diktē savus noteikumus, bet ne vienmēr tos labākos. Daudzi ir atzinuši, ka labāki ieraksti bija tajā laikā, kad vēl rakstījām ar šauro lentīti. Kad nebija iespējas neko samontēt, samainīt. Tagad jau vispār ir nonācis tik tālu, ka dziedātājs studijā iedzied šķībi, saka, ka pārdziedās, bet skaņu inženieris pasaka, ka nevajag – pabīdīs tur visu tā, kā vajag! Es atceros, ka mēs savulaik veicām dzīvo ierakstu uzreiz kopā ar visu orķestri. Tehnika, protams, ir laba lieta, bet tagad tas jau ir aizgājis otrā galējībā. Un tie lielie meistari nekad arī neatļausies uzstāties uz fonogrammām. Krievijā tas skaitās pieņemami, bet amerikāņi to neatļaujas. Taču arī te ir koks ar diviem galiem. Pats esmu to izbaudījis uz savas ādas – aizej uz televīziju un pasaki, ka spēlēsi dzīvajā! Neviens to negrib, jo tad jāliek visādi mikrofoni un tamlīdzīgi. Kas iznāk? Vinnē tas, kurš ir uzstājies ar fonogrammu, jo ekrānā skan labāk, kamēr man pazūd viens instruments, tad otrs... Taču viena lieta nav mainījusies – uzvar tas, kuram ir melodija! Populārākie hiti ir melodiski. Latvijā tos var saukt arī par šlāgeriem. Un es gribētu redzēt, ko viens dziedātājs darītu bez tiem šlāgeriem. Arī Vaikule saka, ka koncerts nav izdevies, ja viņa nenodzied manu veco gabalu «Ješčo ņe večer». Arī pats to jūtu, izejot pie publikas. Es negribu spēlēt tos meldiņus, bet man ir pielipināti vairāki tādi, kurus vienkārši nedrīkst nespēlēt, jo uz mani zālē skatās tik žēlabaini... Nekā slikta jau tajā nav. Frenks Sinatra arī visu mūžu dziedāja savu «New York, New York». Un kāpēc tad nepārmet operdziedātājiem?

Tagad man ir jātaisa trīs stundas gara Jāņu programma Daugavmalai. Šonedēļ tieši spriedām, spēlējām. Un pie kā tad nonācām? Pie vecajiem šlāgeriem!

 

Loģiski!

 

Loģiski. Ja mēs tajā vakarā iziesim ārā pie publikas un nespēsim atrast kopīgu valodu, tad mēs esam pagalam! Tas cilvēks uz šiem svētkiem nāk bļaut tev līdzi un tā tālāk.

 

Vai nav žēl Līgo svētkus pavadīt tieši šādi, vai arī tieši ir prieks atzīmēt uz skatuves?

Divus gadus es to nedarīju. Bet savulaik braukāju pa visu Latviju ar savām Līgo ziņģēm. Tas man šķita interesanti. Pēc tam to pasākumu sāka rīkot visās malās un visādos veidos, un tas, protams, degradējās. Jāņi ir specifiska lieta. Ir cilvēki, kam ir lauku mājas. Es pats labprāt pazūdu. Bet ir liela daļa cilvēku, kuri dzīvo pilsētās un kuriem nav kur īsti aizdoties. Ja tiek dota iespēja Daugavmalā par velti pasvinēt ar ģimeni, tad es domāju, ka cilvēku būs daudz.

 

Līgo pasākums 11. novembra krastmalā notiks jau trešo reizi. Iepriekšējās divas pierādīja, ka tādu rīkot ir vērts.

Jā, es arī sākotnēji domāju - kurš tad nāks svinēt Jāņus uz bruģa? Bet ir jārēķinās ar to, ka cilvēki ir dažādi. Liela daļa ir arī diezgan trūcīgi... Savāksim visus tos populāros aktierus un dziedātājus, un to Daugavmalu gan jau piedzīsim pilnu ar visdažādākajiem cilvēkiem! Tas ir labi, ka dome uzņemas šādu pasākumu rīkot.

 

Interesanti ir tas, ka jūsu kādreizējos hitus mūsdienās novērtē arī jaunieši – tāpat iet pie tiem ballītēs dejot, dzied līdzi.

Redziet, kas par lietu. Mums ir jārēķinās ar savu mentalitāti. Mēs varam gudri runāt par to, ka visu vajag modernu un tā tālāk. Pats esmu bijis ballītē, kur spēlē labs ansamblis. Bet spēlē tikai amerikāņu mūziku, rokenrolu. It kā viss iet uz priekšu, kaut kas jau notiek, bet tad pēkšņi pirms pusnakts viņi sāk spēlēt manus vecos gabalus. Un visi tie latvieši pēkšņi atplaukst! It kā tā ir cita paaudze, bet sāk dejot, bļaut līdzi. Kāpēc no tā kaunēties? Vācieši taču savos alus festivālos arī dzied savus šlāgerus. Tādi mēs esam un viss! Dzīve pierāda savu taisnību.

 

Maija sākumā nāks klajā jaunais Ainara Mielava projekts-albums «Nospiedumi 2». Vai es sapratu pareizi, ka jūs tur arī dziedat, ne tikai spēlējat?

Vai es būtu tik zemu kritis? Kaut ko jau viņš tur ir izdomājis. Man patīk tas, ka varējām brīvi muzicēt, bet man liekas, ka dziedāt gan nedziedu. Kādreiz jau viņi maitas šito dara – ieraksta to, kā tu mēģinājuma laikā padziedi priekšā tam dziedātājam...

 

Nav jau ko satraukties, jo, kā runājām, mūsdienās visu var sabīdīt tā, kā vajag!

Es vienalga šajā sakarā esmu pārāk paškritisks. Savā laikā vienā gabalā biju kaut kādas frāzes ieskaņojis, bet to jau nevar saukt par dziedāšanu. Man arī nevajag to darīt. Man jau pat vairs nevajag spēlēt, lai saņemtu mežonīgus aplausus! Tajā pašā koncertā «Miers un Bērziņš» pašās beigās izstumju uz skatuves velosipēdu, uz kura esmu uzkarinājis tīkliņu ar trim polšiem. Es pat nebraucu, jo bail iekrist tajā bedrē. Tajā brīdī zālē ir TĀDAS ovācijas...

 

Paspēlēšanās ar publiku jau ir svarīga arī koncertos un ne tikai dziedātājam. Jūs to lieliski pieprotat, un cilvēki to novērtē.

Tā ir. Labs gadījums bija nesen Liepājā. Pēc dienas mēģinājuma ar orķestri gāju uz viesnīcu.

Man uzreiz bija klāt divi bomži. Tāds man tas liktenis, ka to manu ģīmi drusciņ zina. Prasīja, protams, naudu.

Tādu interesantu summu – 80 santīmus. Es viņiem iedevu latu. Koncerta laikā es ieraudzīju, ka zālē sēž Sesks (Liepājas mērs Uldis Sesks – red. piez). Paņēmu mikrofonu un sāku stāstīt, ka šodien man Liepājas iedzīvotāji paņēma vienu latu. Pavaicāju, vai pilsētas mērs man varētu to naudu atgriezt? Viņam ir laba humora izjūta. Viņš uzlēca uz skatuves un atdeva divus latus! Tos savukārt es atdevu blakus stāvošajam trūcīgajam vietējam diriģentam... Zāle bija gar zemi. Liepājā par to joprojām runājot. Nav pat vairs svarīgi, ko tieši tajā koncertā esi spēlējis. Bet ar to improvizāciju uz skatuves arī jābūt uzmanīgam, jo var ātri iebrist dziļās auzās.

 

Ja jau par naudu, tad vai ir pavirzījusies uz priekšu «Krājbankas» lieta?

Par to var runāt tikai kā par oficiāli valdības akceptētu vienas bankas apzagšanu vistīrākajā veidā! Tagad kļūst zināms, kādas summas ir ņemtas ārā, kas tikai viss tur nav darīts... Un lielā mērā viss noticis ar šitā vilka (Valda) Dombrovska atbalstu. Vai tad man bija jāseko, kas ar to banku notiek? 20 gadus staigāju tai bankai Vecrīgā garām, reizi mēnesī iegāju pārbaudīt, kas un kā izskatās, visas manas autortiesības gāja caur to. Tagad tas paradoksālākais ir tas, ka viens no administratoriem nedēļas laikā saņem kā atlīdzību tādu summu, kādu es tur zaudēju! Es domāju – pagaidi, vecīt! Cik es neesmu rubījis, cik koncertus neesmu spēlējis, lai savāktu tās autortiesības? Te pēkšņi viens atnāk un uzreiz saņem tādu summu... Tā visa ir viena no netīrākajām lietām šajā valstī. Man ir žēl par to Priedīti (bijušais «Latvijas Krājbankas» prezidents Ivars Priedītis – red. piez.). Kādreiz es ar viņa tēvu spēlēju kopā orķestrī. Tādēļ arī paļāvos, ka viņš pabrīdinās, ja būs no kaut kā jāuzmanās... Tagad jau izrādās, ka ir šautas pa labi un pa kreisi miljoniem latu lielas summas. «airBaltic», fotoradari, tā jau arī ir visa mūsu nauda. Tagad saņēmu desmit latu sodu kopā ar fotogrāfiju, kur redzams, ka braucu desmit kilometrus par ātru... Ir skaidrs, ka to banku izlaupīs līdz pēdējam. Un ko darīt? Ja tas notiktu Grieķijā, tad cilvēki aizietu un visu izdemolētu. Mēs tādi neesam. Savulaik biju saistīts ar Saeimu, ļoti labi zinu to ķēķi, bet tik nekaunīgi, kā rīkojas tagad, nedarīja pat tajā laikā.

Kaut vai, kā tiek sadalīti tie amati? Tad nav jābrīnās, ka pie varas nāk diletanti. Nevajag melot, stāstot, ka mēs tagad kaut kur ejam uz priekšu. Lauki arī palikuši tukši...

 

Tomēr Latvijas kultūras namos notiek diezgan aktīva koncertdzīve. Ir pat sajūta, ka tā ir atdzīvojusies!

Tas jau viss būtu labi, ja cilvēkiem vēl būtu arī tā pirktspēja. Ja tā paskatās, tad kultūras namos tiešām vai katru otro dienu ir kāds pasākums, bet cik tad tas cilvēciņš var atļauties maksāt? Un tāpat ir koks ar diviem galiem. Tajos kultūras namos uzstājas visi, kam vien gribas. Agrāk bija kaut kāda kvalitātes kontrole, šodien tādas vairs nav.

 

Ko darīt?

 

Jā – ko darīt? Velns viņu zina! Sliktākais ir tas, ka iestājusies apātija. Tu nejūti cilvēku entuziasmu. Tās ārzemes jau mums arī ir vilinājums. Man pašam divas mazmeitas ir prom – viena Ņujorkā, otra Romā. Runā tikai angliski. Es nesaprotu, ko te visiem nepatīk tā krievu valoda. Un kas būs labāk, kad visi runās angliski?

 

Ja jau šādi runājam, tad prasās nobeigumā pēc kāda novēlējuma tautai!

Ko es varu teikt? Kas es esmu – prezidents, ka man viņiem kaut kas jāvēl? Kādi esam, tādi esam. Viena vieta mums vismaz ir garantēta, kur beigsim savu likteni. Tas ir Brīvdabas muzejs. Teltīs, niedru būdās. Aborigēni. Tā ir tāda riebīga ironija, bet uz to pusi tomēr drusciņ velk.

 

Nevar noliegt, ka daļa taisnības tajā tiešām ir.

Vai ne? Tādēļ vajadzētu domāt savādāk par tām lietām, nevis nemitīgi visur pīt iekšā politiku. Tas ir sarkans, tas ir balts, tas ir īstais latvietis, tas ir neīstais. Cik ilgi mēs par to diskutēsim? Tā mūsu vēsture ir tāda, ka mums labāk vajadzētu par to klusēt! Mēs esam sataisījuši tādas ziepes! Visur mēs esam ielīduši, gan dažādās formās, gan vēl citādi, un visur pa purnu dabūjuši. Tāpēc var novēlēt paklusēt par vēsturi un labāk skatīties uz priekšu!

 

Kaspars Zaviļeiskis, Intervija

 


 

  • : 0

»