, 5. , : Edīte, Andžs, Andžejs, Esmeralda

Sarunas ar savu ķermeni. Arī tavam ķermenim ir dvēsele! (0)

Izlīgstot ar sevi, ir jāizlīgst arī ar savu ķermeni. Tas nemaz nav tik vienkārši. Savu ķermeni mēs nevaram pārveidot. Sarunājoties ar cilvēkiem, es redzu, cik ļoti viņi cieš sava ķermeņa dēļ...

 

Ķermenis nav izveidojies tāds, kādu viņi labprāt gribētu redzēt. Tas neatbilst tam ideālajam tēlam, kādu par vīrieti un sievieti izveidojusi šodienas mode.

 

"Daudzi jūtas pārāk resni un tāpēc kautrējās. Viņi uzskata, ka viņu seja nav pievilcīga. Viņi jūtas apdalīti sava ķermeņa uzbūvē. Sievietes cieš no tā, ka viņas ir pārāk garas, vīrieši – no tā, ka ir pārāk maza auguma. Tikai tad, kad es savu ķermeni mīlēšu tādu, kāds tas ir, tikai tad tas kļūs skaists. Jo skaistums taču ir relatīvs. Lelle var būt skaista, bet ir auksta un neizteiksmīga. Skaistums nozīmē, ka caur mani staro Dieva brīnišķīgā godība. Tomēr, lai tā notiktu, man ir jāpieņem savs ķermenis un jānoliek Dieva priekšā. Tikai tādā veidā tas var kļūt caurlaidīgs Dieva mīlestībai un skaistumam.”

/ Anselms Grīns, ”Neaizmirsti vislabāko”/

Ķermeņa psiholoģija – neierasts vārdu salikums, kuru burtiskā nozīmē varētu skaidrot kā mācību par cilvēka ķermeņa dvēseli, prātu. Dīvaini, vai ne? Kā ķermenim, kā kaut kam tik miesiskam varbūt dvēsele vai prāts. Kā tas iespējams?

Tomēr zinātne ir jau pierādījusi, un šādu pierādījumu mūsdienās kļūst arvien vairāk – mūsu ikviena ķermenim ir dvēsele. Dvēsele, kas domā, jūt un pats būtiskākais sarunājās ar katru no mums. Tikai tajā visā ir viens liels „bet” – mēs nemākam, negribam vai neprotam sarunāties ar savu ķermeni, līdz ar to pakļaujam sevi paši dažādām problēmām.

Bioenerģētika – mūsdienu psihoterapijas virziens, kurš sakņojās Vilhelma Raiha mācībā par darbu ar ķermeni (body-work), un kuru ir izveidojis amerikāņu psihiatrs un psihoterapeits Aleksandrs Louens.
Bioenerģētika cilvēka psihes darbību aplūko un izzina ķermeņa un enerģijas kategorijās, uzskatot un pieņemot, ka neirožu, depresijas un citu traucējumu cēlonis ir emociju un jūtu izstumšana no apziņas. Izstumto un noliegto emociju izpausme ir hroniskās muskuļu spazmas, kas nosprosto vienmērīgu enerģijas plūsmu ķermenī.

Jau agrā bērnībā cilvēka psihē izveidojas un nostiprinās specifiskas metodes un prasmes, kuru mērķis ir palīdzēt izvairīties no sāpēm, izmisuma un bailēm. Metodes, ar kuru palīdzību iegūt drošību, aizsargātību un apkārtējo mīlestību. Savukārt vēlāk tās veicina tādu rakstura iezīmju veidošanos, kuru pamatā ir izkropļota pasaules uztvere, rigidas uzvedības un emociju pazīmes. Tas viss ļauj secināt, ka cilvēka fiziskais tēls, vairāk vai mazāk simboliski ataino viņa psihes stāvokli. Ikviens, kas cenšas izprast iepriekš teikto, spēj izzināt visu par veselību, veselības stāvokli, uzlūkojot cilvēka ķermeni.

No bioenerģētikas vai ķermeņa psiholoģijas viedokļa, veselības subjektīvais izvērtējums, tā ir gandarījuma sajūta, ko sniedz ķermenis. Veselība, tā ir prieka sajūta, ko pauž ķermenis. Tāds prieks, kas ļauj būt vienotam ar citiem, ar apkārtējo vidi, ar pasauli. Veselība tā ir ķermeņa grācija. Vesels ķermenis ar vienu ir graciozs, un nekā citādi. Oldos Hakslijs apraksta trīs veidu grācijas: dzīvnieku grācija; cilvēciskā pievilcība un dvēseliskā pievilcība. Dvēseliskā pievilcība ir saistāma ar apmierinājuma un gandarījuma sajūtu. Cilvēciskā pievilcība ir saistīta ar viņa attieksmi pret citiem. Cilvēciskā pievilcība – tā ir viņa labsirdība. Dzīvnieku grācija saistāma ar to kustības vieglumu, draiskumu. Kā uzskata Hakslijs, patiesā cilvēka grācija, redzama tikai tad, kad viņš ir atvērts. Tajos mirkļos, kad viņa dvēsele atrodas atvērtības stāvoklī attiecībā pret katrā cilvēkā mītošo iedzimto garīgumu. Tad, kad cilvēks apzināti pieņem tādu uzvedības modeli, kas izceļ viņa grāciju vai graciozitāti, bet cēlonis nav apmierinājuma un gandarījuma sajūta par ķermeni, tad šāda grācija ir uztverama tikai kā ārēja fasāde. Šādas graciozitātes uzdevums ir vienīgi pievērst un piesaistīt apkārtējo uzmanību. Patiesā ķermeņa grācija nav nekas mākslīgs. Tā ir dabiskā cilvēka daļa.

Ikdienā ir ierasts runāt par garīgumu kā cilvēka psihes īpatnību, bet par garīgumu kā ķermenisku izpausmi domājam visai maz vai pat nemaz. Savu ķermeni drīzāk uzlūkojam kā atsevišķu, no sevis atdalītu objektu vai līdzekli, kuru varam tādā vai citādā veidā mainīt, veidot un pārveidot. Ķermenis, šķiet, pielīdzināms lietai vai precei, kas ir kā atsevišķa daļa cilvēkā. Un kuru pilnībā iespējams koriģēt un ietekmēt. Tāds skatījums uz cilvēku, liek to uztvert saskaldīti, sadalīti. Cilvēks, kas savu ķermeni vai miesu uztver kā kaut ko svešu un atdalītu no sevis vai kā nastu un apgrūtinājumu, brīžiem to uzlūko ar dusmām un naidu. Mūsdienās tā ir visai ierasta parādība, it sevišķi tajos gadījumos, kad ķermenis neatbilst „noteiktajiem” šodienas modes un stila standartiem. Un gala rezultāts ir tāds, ka cilvēks nemīl, noraida un atstumj pats sevi. Bet nemīlēts ķermenis, neaprūpēts un nepieņemts ķermenis uz šādu pret sevi vērstu attieksmi reaģē ar visdaudzveidīgākajām problēmām.

Ķermeņa garīgums, izpaužas tā spējā paust vienotības jūtas ar visumu. Pieņemot domu, ka jūtas ir kas pārāks kā domas, kā pārliecības, kā prāta funkcijas, tās savieno un savstarpēji sasaista visu ķermeni vienotā veselumā. Turpretī sāpes ir tās, kas mūs izolē un atdala no citiem. Ķermenis, jūtīgums un kustība ir savstarpēji saistīti lielumi. Nejūtīga vai bezjūtīga ķermeņa kustības, domas ir mehāniskas, automātiskas, bez dzīvīguma, bez garīguma.
Jūtas veidojās no diviem elementiem – no ķermeņa darbības un no ķermeņa darbību uztveres apziņā. Jūtas ir uzskatāmas par spēku, kas savieno prātu un ķermeni. Ķermenim nav tādu spēju kā pašam par sevi izsaukt jūtas, līdz ar to nozīmīga no veselības stāvokļa viedokļa ir pēc iespējas plašāka apzināta izpratne un sapratne par jūtām. Tā, piemēram, miega stāvoklī, kad ķermenis kustas, nekādu sajūtu par ķermeņa kustībām nav, jo cilvēka apziņa ir miera stāvoklī.

Cilvēkam var būt attīstīts un jūtīgs prāts, bet neskatoties uz to, tas var absolūti neko nejust.

Kamēr vien cilvēks dzīvo, viņš arvienu ko jūt. Tas var būt siltums, aukstums, sāpes, spiediens. Faktiski, lai spētu izdzīvot, cilvēka ķermenim ir jābūt jūtīgam arī attieksmē pret savu apkārtni. Apziņai ir jāspēj uztvert un atšķirt gan iekšējos, gan ārējos stimulus, faktiski visus impulsus, kurus uztver ķermenis. Un, kas ir vēl svarīgāk, ir jāprot atšķirt kādas ķermeniskas reakcijas izraisa viena vai otra emocija, jāspēj saprast, kā ķermenis reaģē uz vienu vai otru emociju.

Sajūtas ir ķermeņa dzīve, tieši tāpat kā domāšana ir prāta dzīve. Ja ir iespējams sajust sava ķermeņa spriedzi vai savā ķermenī spriedzi ne tikai kā sāpes, bet gan kā nomāktu impulsu vai jūtu pretestību, tad ir iespējams mobilizēt personisko enerģiju šīs spriedzes mazināšanai un zināmu emociju izpausmei. Vēlēšanās būt gracioziem un veseliem, ir saistīta ar nepieciešamību sajust katru sava ķermeņa daļu. Bēdīgi, ka ļoti daudzi cilvēki nejūt un nepievērš uzmanību, lielākām vai mazākām sava ķermeņa daļām. Ilustrācijai tiks izmantota mugura. Ikvienam ir zināms, ka cilvēkiem ir mugura. Tas ir fakts. Bet vai ir zināms, kādu spriedzi tajā jūt, un vai ir zināms, kāda šī mugura ir – mīksta vai cieta. Taču tas ir ļoti būtiski. Mugurai, kurā nav jūtīguma, nav iespējams izpildīt visas dzīvas un elastīgas muguras funkcijas. Savukārt muguras fiziskais ne elastīgums, stīvums, norāda uz zemu elastīguma līmeni personīgajos uzskatos un attieksmēs.

Jebkurai ķermeņa daļa, kas atrodas hroniskas spriedzes stāvoklī ir liegtas vitāli nepieciešamās sajūtas. Šāda ķermeņa daļa ir potenciāli vājš punkts, kuram ir visas iespējas ciest. Tā piemēram, spriedzes, sasprindzinājuma sekas, kakla vai jostas daļas mugurkaula skriemeļos, ir starpskriemeļu disku trūces rašanās. Reizēm spriedzes izpausmes ķermenī ir tik spēcīgas un izteiktas, ka veidojas anatomiskas deformācijas, kuru terapijā ir nepieciešama pat ķirurģiska iejaukšanās. Taču šādus traucējumus būtu bijis iespējams novērst, ja cilvēks iepriekš būtu apzinājies šos sava ķermeņa muskuļu sasprindzinājumus, spriegumus un attiecības, kas ir paslēpušies aiz tiem.

Būtiskākais solis savas veselības uzlabošanā ir visa ķermeņa jušanas vai ķermeniskās uztveres atjaunošana. Ir jāatjauno spēja just ar visu ķermeni un just visu ķermeni, šeit der ielāgot, ka ķermeņa jušana mazinās virzienā no galvas uz pēdām.

Ķermeņa redzamākā daļa – seja. Tā ir tā cilvēka ķermeņa daļa, kas visvairāk un visizteiktāk vērsta pret ārpasauli. Tā kalpo emociju izpausmēm, līdz ar to tā ir visizteiksmīgākā ķermeņa daļa. Tās galvenais un nozīmīgākais uzdevums ir informēt pasauli par to, ko jūt un kādas emocijas sevī nes dotajā brīdī cilvēks. Izņēmums ir vēlme slēpt savas emocijas. Ne vienmēr aiz ārēji apmierinātas un smaidīgas sejas slēpjas, iekšēji, dvēseliski apmierināts un dzīvespriecīgs cilvēks. Tieši tāpat, kā nopietna sejas izteiksme, ne vienmēr ir liecība par rūpju un raižu klātesamību cilvēka dzīvē.

Seja ir vieta, kur mājo smaids. Sastindzis smaids bieži vien ir tikai ārēja maska, kas slēpj skumju, bēdu, naida vai baiļu sajūtas. Uzliekot smaidiņu, tiek cerēts, ka apkārtējie cilvēkus pieņems kā mīļus un mīlošus. Labāk ir izturēties pret šīm smaidīgi maskotajām sejām, ar zināmu aizdomīguma devu, saprotot to, ka bieži vien aiz šīs maskas, tiek slēptas patiesās jūtas un emocijas. Traģiskums un nopietnība slēpjas faktā, ka šāda paraduma nostiprināšanās sekas ir personības sadrumstalošanās, sadalīšanās. Cilvēka Ego sasaista, savieno sevi ar smaidošo seju, bet ķermenis taču ir tas, kas reaģē uz visām jūtām. Līdz ar to, tā ir negodīga un nepatiesa attieksme pašam pret sevi, kuras sekas ir visai bēdīgas. Slēpjoties pašiem no sevis, ļoti dziļi ķermenī, sāpīgās un traumējošās emocijas, iekšējie orgāni tiek pakļauti milzīgam stresam. Piemēram, cilvēks, kas cenšas sevi pretnostatīt ilgstošajam naidam un skumjām, kas saistīti ar agrīnu mīlestības zaudējumu, ar vislielāko iespējamību ir pakļauts sirds saslimšanām.
Vēl viena no saslimšanām, kas saistāma ar emociju un jūtu apspiešanu, ir vēzis. Lai spētu no tā izveseļoties, nepietiek tikai ar ārēju apņemšanos un gribu pieveikt šo slimību. Ir jāizdzīvo pilnībā visas emocijas vai, precīzāk, ir jāļauj izjust tās visas emocijas, kuras sevī nes ķermenis. Arī izmisumu, kas lielāko tiesu ir visu saslimšanas gadījumu pamatā.

Vēl viena sejas maska, kura bieži tiek izmantota patieso jūtu slēpšanai, ir klauna maska. Arī šīs maskas pamatā ir smaids. Tāds smaids, kas vēlas apkārtējiem pavēstīt, tas, kas notiek nav nopietni. Nav nopietni pat tad, kad ir jau traģiski. Šādu attieksmi var demonstrēt dažādi – izliekoties par vientiesīti vai sardoniski smaidot. Klauna masku var novērot uz tādu cilvēku sejām, kurus bērnībā ir traumējuši un pazemojuši vecāki. Bērnībā šādi cilvēki ir iemācījušies sargāt un glābt savu seju jebkuriem līdzekļiem, jo personīgo jūtu atzīšana līdzinājās sava personīgā Es zaudēšanai. Neko nedrīkst rādīt, pretējā gadījumā nāksies piedzīvot pazemojumu un izsmieklu par tām jūtām un sajūtām, kas dotajā mirklī tiek izdzīvotas.

Dabiskais, patiesais smaids un mākslīgais smaids. Cilvēka acis ir tās, kas palīdz atšķirt vienu no otra. Patiesais smaids ir satraukuma rezultāts, kas virzoties uz augšu, izgaismo seju un ļauj acīm mirdzēt. Patiesais smaids un cilvēka acis iedegas, aizdegas līdzīgi kā gaisma māju logos. Acis bez izteiksmes rada sajūtu, ka cilvēks ir tukšs un tajā nekā nav. Īpaši tukšas, blāvas acis ir miruša cilvēka acis, tas ir nāves skatiens. Kaut arī cilvēks fiziski ir dzīvs, dažkārt, ielūkojoties acīs to visu var redzēt. Šizofrēnijas slimnieka acu skatiens slimības uzliesmojuma fāzē ir tukšs, blāvs un ar šādu cilvēku praktiski nav iespējams izveidot acu kontaktu.

Ar acīm lūkojamies pasaulē, caur acīm pasaule lūkojās cilvēkā. Acis aizsargā vai acs aizsargājās izmantojot plakstiņus un skropstas. Aizverot acis ir iespējams noslēpties no ārējās pasaules un ir iespējams pasargāt sevi no citu skatieniem, slēpjot visu to, ko katrs vēlas paslēpt. Ja būtu iespējams dziļi ielūkoties acīs, tad tur varētu saskatīt gan šaubas, gan sāpes, gan skumjas un, protams, naidu, faktiski visas jūtas. To visu ir iespējams ieraudzīt un saskatīt acīs.

Redzes kontakts ir ne tikai izziņas forma un veids, bet tas ir veids kā iespējams izveidot enerģētisko kontaktu ar cilvēku. Cilvēki saskaras un pieskaras viens otram ar acīm. Acis ir enerģētiski ļoti uzlādēta ķermeņa daļa. Tās var izstarot gan mīlestību, gan naidu, gan dusmas. Stāsti par „ļaunu aci” ir realitāte. Dusmīgs skatiens var būt tik spēcīgs, ka spēj ietekmēt kustības. Naidpilns skatiens var būt tik spēcīgs, ka spēj „iesaldēt ” jūtīgu cilvēku.
Cilvēka garīgums, dvēseliskums redzams tā acīs. Acis ir pats vienkāršākais un īsākais ķermeņa garīguma izpausmes ceļš. Platas, siltas, maigas acis, kas izstaro mīlestību, pauž ārkārtīgi augstu garīguma pakāpi. Tādas acis pasaulē lūkojās ar brīnuma, pārsteigumu un baiļošanos vienlaikus. Diemžēl šādi pasaulē raugās retais.

Mīlošas mātes un bērna acu kontakts ir pasakains, brīnumains un enerģētiski spēcīgs. Šāds acu skatiens patiesi spēj dziedināt. Un varbūt tiešo acu skatiens tiek meklēts vēl un vēl. Veselas acis ir jūtīgas, dzīvas un piepildītas.
Patiesi mīlēts un lolots ķermenis cilvēkam atbild ar daudz jaukām un skaistām lietām. Mīlēts un pieņemts ķermenis ir zīme tam, ka cilvēks ir apguvis vienu no augstākajām prasmēm – mīlestību pašam pret sevi. Mīlestību, kas ietekmē un iespaido visas pārējās.

Šo pirmo ieskatu ķermeņa psiholoģijā vēlos pabeigt ar Anselma Grīna vārdiem.
„Mīlēt sevi nozīmē pieņemt pašam sevi. Šo padomu par sevis pieņemšanu mūsdienās dzird no visām pusēm. Tomēr jautājums ir, kā tad lai to konkrēti izdara? Mīlēt nozīmē prast rīkoties. Tam ir kaut kāda saistība ar rokām. Es paņemu kaut ko rokās, tas kļūst par daļu no manis. Pieņemt pašam sevi nozīmē saņemt sevi rokās, izturēties pret sevi maigi un labi. Mīlestība ir kaut kas acīm redzams, kaut kas no miesas. Es izturos pret sevi labi, ja es labi izturos pret savu ķermeni, turklāt man tas nav jāpadara nevarīgs, bet gan cauredzams Dievam. Man tas ir jāuzklausa. Ar slimību, traucējumiem un sāpēm ķermenis mēģina pateikt kaut ko par mani pašu. Tas, ko ķermenis saka, man jāpieņem, jāņem savās rokās, jāļauj tam kļūt par daļu no sevis, izlīgstot ar to. Tas pats attiecas arī uz domām, kas manī rodas. Arī tās man jāpieņem, jāakceptē kā daļa no sevis. Taču jāprot arī atšķirt, vai šīs domas nebrāžas virsū no ārpuses un nekavē būt pašam par sevi. Tad man ar tām jācīnās un jāizturas labi pret sevi, laižot sevī labās domas un ļaujot tām dziedināt.”

Lai viss jauki izdodas mums visiem!

 


 

  • : 0

»