, 29. , : Edmunds, Vidmants, Edžus

2010.gada dzīvnieks - ūdrs (0)

Latvijas Dabas muzejs par 2010.gada dzīvnieku izvēlējies ūdru (Lutra lutra), janvāra vidū informēja Latvijas Dabas muzeja sabiedrisko attiecību speciāliste Lāsma Vagoliņa.

 

Piektdien, 15.janvārī, Latvijas Dabas muzejā notika šā gada dzīvniekam veltīts pasākums, kurā varēja arī uzzināt, ar ko ūdrs barojas, kā tas sadzīvo ar bebru, kā arī varēs atklāt citus interesantus faktus par ūdru.

Muzejā interesentiem ir iespēja apskatīt ne tikai ūdru, bet arī vēl divus dzīvniekus, ar kuriem ūdru mēdz jaukt - bebru un ūdeli

 

Ir izveidojušies četri stabili apstākļi, kas veicina ūdru savairošanos:

 

1) ūdru medību aizliegums;

2) padomju gados pietiekami iekoptā, bet kopš neatkarības atgūšanas pilnīgā novārtā pamestā lauku meliorācija, kas bija nesaraujami saistīta ar rūpīgu ūdens novadgrāvju un upīšu krastu un gultnes iztīrīšanu un izkopšanu;

3) ūdenstecēm tuvā mežu un krūmu joslas pielūžņošana - cilvēkam tur grūti iespraukties, toties šādā lūžņā un biežņā zelta dzīve jebkādiem zvēriem;

4) bebri savā uzvaras gājienā, pabeiguši iekarot visus Latvijas ūdeņus, pārpilnībā visu ūdeņu krastos (arī uz ūdeņiem) izveidojuši bagātīgus alu labirintus esošajiem un vēl klāt nākošiem ūdru tūkstošiem.
Tā kā ūdriem dabisko ienaidnieku tikpat kā nav, var uzskatīt, ka tieši Latvijā iestājies to zelta laikmets. Pirms gadiem divdesmit speciālisti lēsa, ka pie mums ūdru nav mazāk par četriem tūkstošiem, tagad to skaits varētu būt vismaz divas reizes lielāks.

Ūdru un bebri bieži savā starpā jauc. Abi ir ūdens un to krastu apdzīvotāji, vienāda lieluma, vienādas krāsas un, ja skatās no attāluma, arī vienāda izskata. Tomēr atšķirības ir lielas.
Bebri var būt ne tikai rūsgani, kā parasti, bet arī melni. To barība ir tikai augi - visdažādākās zāles, arī ūdensaugi un koku miza. Lai tiktu pie tās, Vestienas pagastā Kāla ezera krastā tika nograuzti pat milzīgi ozoli.

Ja redzat nelielu taisnā virzienā peldošu dzīvnieku, no kura galvas virs ūdens saskatāms tikai kaut kas no purniņa un ausīm - tas parasti ir bebrs. Neveikli tas iznāk krastā (un dara to bieži), jo krasts ir bebra barošanās vieta, dzīvnieks liekas tūļīgs un smagnējs. Neveikli, sakumpis uz pakaļkājām, bebrs lēni pārvietojas, meklēdams šo to garšīgu. Ja izbiedē peldošu bebru, tas ienirst ar spēcīgu platās un garās astes uzsitienu, šķiet, ka ūdenī iemests ķieģelis.

Toties ūdru redzējis tikai retais, jo tas visu dara klusi un tikpat kā nemanāmi. Tikai pieredzējis vērotājs varēs manīt ūdra klātbūtni un, ja īpaši laimēsies, arī dzīvnieku visā viņa krāšņumā. Parasti tas notiek negaidīti. Šāda sastapšanās tikpat pēkšņi, kā sākusies, arī beidzas.

Ūdra īstā stihija tomēr ir ūdens. Te īsti vietā ir dzīvnieka ārkārtīgi lokanais ķermenis. Ūdrs peld, izmantojot maziem airīšiem līdzīgās ķepas, kā arī pie pamata masīvo, tad aizvien tievāko diezgan pagaro apaļīgo asti. Ātrai peldēšanai, kas varētu būt pielīdzināta diezgan ātrai cilvēka skriešanai, tiek izmantots viss zvēra ķermenis, izskatās - līdaka kas līdaka. Arī, ja dzīvnieks iznāk krastā, ne miņas no robustā darbavīra - bebra, izlien graciozi vijīgs augums. Ja tuvumā nav praulu vai kā cita sausa, ūdrs, sasprindzinot ķermeni un vēl piespiežoties zemei, izspiež no kažoka ūdeni (tieši tā mēs no grīdas lupatas izgriežam ūdeni).

Pretēji bebram, ūdrs barību meklē ūdenī. Pamatbarība - zivis, tikai tad, ja to nav, savu reizi noder arī ūdenī dzīvojošie gliemeži, īpaši lielās divvāku gliemenes. Upītēs un grāvjos, vairāk gada aukstajā laikā, lieliski noder vardes.

Kādām zivīm ūdrs dod priekšroku? Tā kā novērot dzīvnieka medības dabā, turklāt ūdenī, nav nekādu iespēju, pētniekam atliek vienīgā iespēja - izvērtēt tikai to, ko zivju mednieks, sekojot savam paradumam, arī ar nolūku iezīmēt apdzīvoto teritoriju, atstāj labi redzamās paaugstinātās vietās - uz akmeņiem, koku stumbriem u. c.
Ūdrs barībai izmanto visu sugu zivis, taču tā kuņģī vispirms un galvenokārt nonāk tās, kuras ūdenstilpē visbiežāk sastopamas un vieglāk noķeramas.

Ja ūdrs devies medībās, tas gultnes tuvumā lēni peld, uzmanīdams visu, kas kust. Iztraucētās karūsas, līņi, asari cenšas paslēpties ūdenszālēs, bet tas ir tieši tas, kas ūdram vajadzīgs. Dzīvnieks piepeld klāt, visur ap galvu esošie ārkārtīgi jutīgie garie mati - ūsas - nekļūdīgi uzrāda paslēpušos laupījumu, seko zibenīga galvas kustība, un zivs ir zobos. Mazāka zivs tiek acumirklī aprīta, lielāku notiesā, uzpeldot pie ūdens virspuses un saturot ar priekšķepām. Tikai vēl lielāka zivs spiež plēsēju ar iegūto laupījumu izkāpt krastā.

 

Ūdrs gada dzīvnieka godam izvēlēts tāpēc, ka daudzās Eiropas zemēs tas kļuvis par retu dzīvnieku, bet Latvijā tā populācija ir liela un stabila.

Ūdru dēvē arī par amfībiju, jo tas piekopj divējādu dzīvesveidu - mitinās uz sauszemes un ir piemērojies dzīvei ūdenī. Ūdrs dzīvo cilvēkam grūti pieejamu meža upju un strautu piekrastē, kur ūdens tuvumā starp koku saknēm, akmeņu kaudzēs, seklās alās vai biezā augājā tas atrod sev slēptuves.

 


 

  • : 0

»