, 4. , : Endija, Alise, Auce

Reiz kādā krodziņā (0)

Sēžu ar draugu reiz kādā krodziņā, trešdienas vakarā bārā pie letes ar muguru pret pārējiem. Malkojam dzērienus, runājam par pēdējā laika aktualitātēm radio un presē: kurš piekauts ar roratslēgu par sliktu dziedāšanu...

 

kurš atkal pieķerts, slepus raustot spēļu automāta kloķi. Draugu, dzejnieku pēc profesijas un aicinājuma, sauc Valts. Pēdējos divus gadus viņš pret inflāciju cīnās, atsakoties no friziera pakalpojumiem. Viņam ir gari, taukaini, zirgastē saņemti mati ar sašķeltiem galiem, kas veido pamatīgu kušķi.

Pēkšņi mums klāt pienāk manāmi iereibis pilnslaids vīrs un, ietinot visus klātesošos siekalu pilieniņu mākonī, prasa man: - Atvaino, vai es varētu tavu dāmu lūgt uz deju?
Valts lēni pagriež savu trīs dienas neskūto vaigu pret pļēguru un skatās uz viņu ar tādu sejas izteiksmi, it kā vaicātājs būtu milzīgs kivi ar akordeonu.
Iedzērušais vīrs tikai nomurmina: "Tas... es... džeki, es sadzēries, saprotiet..." un nodurtu galvu aizsteberē uz tālāko kroga kaktu.

 

Pēc pāris dienām Valts man nāk pretī ar jaunu īsu griezumu. Var redzēt, ka viņš beidzot salūzis un šķīries no 10 vai 15 latiem. Pārvērtējis savas prioritātes par labu nīstajam frizierim.
- Ir tomēr vēl cilvēki, - viņš vīlies saka, - kas uz visu tikai no pakaļas skatās. Kas satīru no sartīra neatšķir.

 


 

  • : 0

»